Daigas stāsts

27. aprīlī apritēja tieši trīs gadi kopš mums ar vīru ir draugs. Labākais draugs, kuru sauc Rūdiņš vai dažkārt arī Rūdis, lai skan tā cienīgāk un nopietnāk. Tas šķiet gluži kā vakar, kad mēs pavisam negaidīti iepazināmies. Lai arī doma par suni tobrīd īsti netika apsvērta (suņi gan mums ģimenē vienmēr bijuši lielā cieņā), mūsu starpā jau no pirmā tikšanās brīža notika slavenais klikšķis, kas lika saprast, ka dzīve bez šī mazā ķepaiņa vairs nebūtu iespējama.

Un tā dažas pavasarīgas pastaigas vēlāk nepilnu gadu vecais Rūdiņš no Juglas dzīvnieku patversmes devās pie mums uz mājām jeb, pareizāk sakot, uz savām jaunajām mājām. Jau kopš pirmajām dienām viņš ir ļoti kārtīgs un mīļš suņa bērns, un mēs joprojām nesaprotam, kā tādu draugu jebkad būtu iespējams atstāt likteņa varā. Bet savā ziņā jāsaka paldies tiem, kuri to tomēr izdarīja, jo, par spīti visam, Rūdiņš ir pie mums un viņš ir izaudzis par krietnu mājas mīluli. 

Protams, pirmajos kopā būšanas mēnešos mums gāja visādi. Sagrauzti kurpju pāri (un arī virtuves siena), iztukšotas saldumu turzas un žēlas gaudu dziesmas ir tikai dažas no viņa protesta izpausmēm, kad kādu reizi bija jāpaliek mājās vienam. Taču šobrīd tas viss ir atstāts tālā pagātnē, jo tādas blēņas Rūdiņš vairs nedara.

Arī, palicis viens pats, viņš uzvedas kā kārtīgam sunim pienākas un godam pilda savus sarga pienākumus. Un tad atkalredzēšanās mirkļi ir divtik īpaši – nebeidzamas slapjās bučas seko viena otrai (gluži tāpat kā no rīta pamostoties) un mēs atkal esam nešķirami. Tā vien šķiet, ka adoptētie mīluļi vēl spēcīgāk novērtē un sargā savus saimniekus.

Runājot par Rūdiņa iecienītākajām aktivitātēm, tās noteikti ir peldēšana un futbola spēlēšana brīvā dabā. Un vēl arī putnu ķeršana un kaķu dzenāšana, bet kuram tad nav savu vājību?! Liela Rūdiņa vājība ir arī dažādi gardumi, ko viņš dien dienā pelna, atrādot jaunapgūtos trikus. Sarkanā paprika, āboli, arbūzs, siers un kaltētie suņu našķi – dodiet tik šurp! Un pēc tam var netraucēti gulēt uz aitādas (vai dažreiz paslepus arī dīvānā) un sapņot, un iet ārā, un apriet dažu labu garāmgājēju, un tad atkal sapņot.

Vai arī ceļot. No Rīgas uz Liepāju un tad caur Dobeli uz Ainažiem vai Rēzekni un atpakaļ uz Rīgu – Rūdis jau ir pabijis teju visur, bet ar to nekas vēl nebeidzas, jo arī šovasar mēs visi kopā dosimies vēl daudzos citos tuvākos un tālākos piedzīvojumos. Ir tik labi, kad tajos var dalīties ar vēl kādu. Ar kādu, kura beznosacījuma mīlestība atsver jebkuras sagrauztas kurpes vai mazliet nošmulētu virtuves grīdu. Jā, mums jau veselus trīs gadus ir lielisks draugs. Un mēs viņu pavisam noteikti nemainītu ne pret ko. 

Daiga & Kristaps