Gunas Kalnakārkles stāsts.

Viss sākās ar to, ka piekritu pieskatīt draudzenes suni uz ilgāku laiku. Mans topošais vīrs Ivars sākumā īsti nevēlējās piekrist pieskatīšanai, bet beigu galā tomēr vienojāmies. Ja reiz nākotnē gribēsim suni, tad šis būs lielisks ģenerālmēģinājums. Eksperiments izdevās un Ivars padevās sunim, bet ar nosacījumu, ka jābūt līdzīgam kā iepriekš pieskatītam mīlulim – terjerveidīgam.

Ar Bono satikāmies pavisam nejauši, ar sociālo tīklu, konkrēti Facebook palīdzību. Kad bijām nolēmuši, ka gribam sunīti, tad uzreiz zinājām, ka gribam sniegt mājas kādam no patversmes astaiņiem. Tā kā dzīvojam nelielā dzīvoklī Rīgas centrā, tad skaidri zinājām, ka sunītim ir jābūt maza auguma.

Tā es piesekoju visām Rīgas patversmēm un sāku sekot visiem postiem par sunīšiem, kas meklē mājas. Nejauši kādā vakarā ieraudzīju, ka patversmē “Dzīvnieku draugs” ir atvests pieklīdis mazs sunītis un darbinieki meklē saimniekus. Uzreiz sazinājos ar patversmi, lai noskaidrotu, kas notiks ar sunīti, ja saimnieki tā arī neatradīsies.

Patversme apstiprināja, ka mēs varam sunīti rezervēt un gaidīt pāris nedēļas un, ja saimnieki neuzradīsies, būsim pirmie rindā uz adopciju. Braucām iepazīties ar Bono, patversmē sauktu par Rufusu. Tā bija mīlestība no pirmā acu skata. Tā kā saimnieki tā arī neparādījās un Bono neviens nemeklēja, mēs varējām kārtot adopcijas dokumentus.

Pāris dienas pirms adopcijas mums piezvanīja no patversmes un teica, ka Bono ir iekaisums un jādzer antibiotikas un, lai mēs kārtīgi pārdomājot vai tiešām vēlamies adoptēt suni ar veselības problēmām. Nebija zināms, vai Bono varēs izārstēt un no kā radies iekaisums. Tā mēs gaidījām vēl pāris nedēļas, kamēr patversmes vetārsts ārstēja un deva zāles. Aizbraucām vēlreiz ciemos un tikām izvaicāti vai tiešām esam gatavi ņemt suni, kuram, iespējams, visu mūžu būs jālieto zāles.

Tā kā saucām Bono jau par mūsu suni, tad vairs nevarēja būt ne runas, ka mēs viņu varētu neņemt. Izlēmām, ka ņemsim un ārstēsim, ja būs tāda nepieciešamība. Tā Bono ienāca mūsu mājās 2018. gada 28. aprīlī. Zāles padzērām vēl neilgu laiku un nu viņam viss ir pilnīgā kārtībā. Bono ir mega hiperaktīvs, dauzonīgs un priecīgs suņupuika. Absolūta enerģijas bumba. Viņš ir mūsu labākais draugs un kompanjons visos ikdienas darbos.