Lācis
Iepazīšanās ar Lāci
Lācīti es saucu par savu Ziemassvētku/Jaungada brīnumsuni! Tieši šai laikā, 3 gadus atpakaļ, viņš ienāca mūsu ģimenē. Par suni domājām jau kādu laiku. Es diezgan aktīvi, vīrs ne tik aktīvi, bet sarunu temats mūsmājās, bija visai biežs. Zināju, ka mājas došu kādam pamestam un citu cilvēku nodotam četrkājim, tāpēc tika izskatīti tuvāko rajonu patversmju piedāvājumi.
Tā kā, mums ir dzīvoklis, tad plānojām mazsuni. Ik pa laikam kādu noskatīju, rādīju vīram bildes, bet tā pa īstam nejutu viņa atbalstu. Jutu viņa bailes un šaubas, vai tiešām mums to vajag. Un tad vienu dienu uzgāju Liepājas pilsētas pašvaldības dzīvnieku patversmes „Lauvas sirds” FaceBook ierakstu, ka uz Jaunā gada laiku tiek mēklētas pagaidu mājas patversmes iemītniekiem.
Teicu vīram, šī ir mūsu iespēja, vismaz pamēģināsim! Aizsūtīju viņam Lāča bildi, kura neatstāja vienaldzīgu pat viņu. Nākamajā dienā mēs ar bērniem jau braucām uz patversmi pēc Lāčuka! No sākuma gan, kā uz pagaidu laiku. Lāčuks pie mums nodzīvoja dažas dienas, līdz viņam pasliktinājās veselības stāvoklis, pazuda apetīte, sākās vemšana.
Uz visu atveseļošanās laiku Lācītis atgriezās patversmē. Tikmēr mēs sapratām – Lācītis ir mūsu! Mūsu suns! Šo pāris dienu laikā, viņš, mazais, dzīvesprieka iemiesojums, bija iekarojis mūsu visu sirdis! Tad tikai atlika nokārtot visas adopcijas formalitātes, kad Lāčuks, ko līdz atguvis veselību, mūsu mājās ienāca kā pilntiesīgs ģimenes loceklis.
Ienākšana ģimenē
Lācis mūs pieņēma uzreiz. Jau pirmajā dienā, ienākot mūsu mājā, viņš izskrēja un izlēkāja visas gultas un dīvānus un tikai tad apostīja vidi, kurā atrodas. Viņa uzticēšanās mums, man bija milzīgs pārsteigums, ņemot vērā viņa dzīvesstāstu, jo līdz mums, viņam bijuši vairāki saimnieki. Kā savu cilvēku, viņš uzreiz izvēlējas mani un tā tas ir palicis līdz pat šai dienai. Viņš mani ļoti uzpasē un vaktē.
Pastaigu laikā, man nav jāuztraucas, ka viņš varētu kur noklīst vai pazust, jo viņš mani neizlaiž no sava redzesloka. Viņš ir ļoti uzticīgs suns. Reizēm, runājoties ar viņu, viņa acīs ir redzama milzīga pateicība par to, ka esam snieguši viņam mājas un ģimeni.
Kāpēc viņu sauc Lācis?
Brīnījos, kāpēc iepriekšējie saimnieki viņam devuši šādu vārdu. Sākumā domāju, krāsas dēļ. Viņš ir šokolādes krāsas suns, tā pat pasē stāv rakstīts. Bet, kad iepazinu Lāci tuvāk, sapratu, kapēc Lācis ir Lācis. Viņš rūc (runā) kā Lācis. Kad viņš prasa uzmanību, tad viņš to prasa skaļi, sakot rrrrrrrrrrrrrr… Viņš neatlaidīgi meklē tavu acu skatienu, un jo ilgāk viņa acis nesastop tavējās, jo skaļāk saka rrrrrrrrrrrrr… Beigās jau kasa ar ķepu, sakot, – hello, vai tu vienreiz uz mani paskatīsies (rrrrrrrrrrrrr).
Kad Lācīti adoptējām, bija doma vārdiņu mainīt, bet jo tuvāk viņu iepazinām, jo vairāk sapratām, ka viņa būtību ar citu vārdu neaizstāsi. Tā arī viņš palika Lācis! Lācis ir enerģijas bomba. Spridzeklis! Dzīvesprieks gāžas pāri malām. Viņš ir ari lēkātājsuns un kodējsuns. Sagaidot mūs mājās, viņš aiz priekiem lec un kož rokās.
Gatavojoties pastaigai, viņš atkal lec un kož rokās. Arī spēlējoties un dauzoties, viņš lec un kož rokās! Sākumā centāmies to izmācīt, bet tad sapratām, ka nav jēgas, tā ir viņa unikalitāte un savādāk savu laimes izpausmi viņš neprot parādīt. Nu jau esam to pieņēmuši!
Lāčuka vecumu mēs īsti nezinām. Kad viņu adoptējām, teica, ka esot gads, pusotrs. Nu tad pieņemam, ka šobrīd viņam varētu būt 4-5 gadiņi. It kā jau pieaudzis suns, bet spēlēties nekad neatsaka. Viņam ir savas mantiņas, kuras pats pienes, kad uznāk spēlēšanās kāre. Tad izmisīgi gaida, kad to pametīšu, lai atkal var nest atpakaļ.
Mazie nedarbi
Lācis ir arī labs kārtības ieviesējs. Kopš viņš ir mūsmājās, zeķes vairs nekur nemētājas, jo viņš vienmēr pamanīsies tās nočiept. Vienalga, tīras vai netīras, viņa acis iedegas, ko līdz ierauga zeķes. Vislabākā rotaļa ir zeķu atņemšana bērniem, kamēr viņi vēl ģērbjas. Tad mums visiem viņam ir jādzenas pakaļ, lai atgūtu to, kas pieder mums. Lācis dievina šo izklaidi! Gadās arī tā, ka zeķes netiek novaktētas un tad rezultāts ir gaužām bēdīgs.
Lācim piemīt arī viens liels netikums, kuru vēl joprojām cenšamies izskaust. Viņš pret svešiniekiem nav īpaši daudzīgs un reizēm tas ļoti traucē. Ejot pastaigās, viņš mierīgu sirdi var iemesties pretimnācējam biksēs. Arī mājās viņam nepatīk uzņemt ciemiņus. Pirmajā momentā ir sajūta, ka vinš ciemiņu ir gatavs apēst, bet pēc 5 minūtēm, nepatika ir zudusi un jau nes klāt savu mantiņu, lai ar viņu paspēlējas.
Laime
Es esmu ļoti laimīga, ka viņš mums ir, ka mēs atradām viņu, ka spējām pielāgoties viens otra raksturam, stiķiem un niķiem. Un, lai kā nesaprotu tos cilvekus, kas savus mīluļus atdod patversmei, es esmu pateicīga tam cilvēkam, kurš Lāci uz patversmi aizveda, jo citādi mums viņa nebūtu un, iespējams, citādi, mūsu dzīves ceļi nebūtu krustojušies.
Mēs šo ķepaini ļoti, ļoti mīlam un es esmu pārliecināta, ka arī vinš ir laimīgs un mūs no visas sirds mīl!! ♥
