Ilzes stāsts.

Greta

Suņa adopcija no patversmes vienmēr ir nopietns lēmums. Pirmo reizi mēs tādu pieņēmām 2017. gada augustā, kad nenovēršami nelika mieru patversmes suņu “sludinājumi”. Tieši šādā veidā mēs pamanījām savu pirmo ģimenes suni – Gretu Jelgavas dzīvnieku patversmē. Devāmies iepazīties. Viņa bija jauna un ļoti aktīva – to pamanījām jau pašā sākumā un sapratām, ka esam gatavi!

Gretas iepriekšējais dzīvesstāsts mums nebija zināms, tik vien, ka viņai varēja būt apmēram septiņi mēneši. Zinājām, ka mums pavisam drīz jādodas skoloties (gan pašiem, gan mūsu suņubērnam). Sapratām, ka Gretai rados noteikti ir kāda Krievu Eiropas laika, kas ir manāms gan viņas ārējā izskatā, gan rakstura iezīmēs.

Bija jārēķinās ar to, ka būs daudz jāstrādā, jānodarbina viņa gan fiziski, gan garīgi. Jau pāris dienas pēc adopcijas devāmies kopīgā pastaigā pa Tērvetes dabas parku. Patiesībā mēs teju visur devāmies kopā. Nenoliedzami mūsu dzīves ritms kļuva vēl intensīvāks – daudz vairāk pastaigu pa mežu, vakara skrējieni u.c. kopīgi izbraucieni.

Teju katru sestdienu, svētdienu devāmies uz grupu nodarbībām, kur Greta atrada sev jaunus draugus, bija entuziasma pilna darboties gan rudenīgi lietainajās dienās, gan ziemas drēgnumā, sniegā un arī siltajās dienās. Viņas izturība un nerimstošā enerģija bija apbrīnojama.

Pagāja gads kopš bijām pieņēmuši Gretu un sapratām, ka vēlamies dot mājas vēl kādam astainim. Nevienu konkrēti vēl noskatījuši nebijām, bet devāmies uz “Ķepu-Ķepā” iepazīties ar tur mītošajiem ķepaiņiem un iziet pastaigā.

Cukurs

Pagāja kāds laiks un nejauši pamanījām Cukuru kādā no adopcijai piedāvāto suņu stāstiem. Jā, gribētos teikt, ka patversmēm un biedrībām mūsdienās ir lieliska iespēja piedāvāt dzīvniekiem jaunas mājas tieši caur šādiem stāstiem, kas tiešākā veidā nonāk pie adresāta un nereti aizkustina jauno-īsto saimnieku sirdis.

Tā notika arī ar mums, jo nelielais stāsts bija par Iecavas kapos atrasto suni, mēs vēlējāmies ar viņu iepazīties, tāpēc braucām sākumā kopā ar Gretu (jo bija taču svarīgi, lai arī Greta pieņem otru suni – galu galā viņiem kopā jāpavada visa dzīve!), tad kopā ar meitu (tad viņai bija 4 gadi) un nākamās dienas jau nespējām Cukuru aizmirst, sapratām, ka viņš ir Mūsējais! Drīz pēc sterilizācijas vedām viņu mājās.

Cukura stāsts bija līdz galam neskaidrs, bet mums bija skaidrs, ka viņš bija pamests apzināti un bija arī piedzīvojis vardarbību. Viņā bija slēptas bailes un neuzticēšanās, īpaši – vīriešiem. Kad bijām jau visi viens ar otru nedaudz apraduši, devāmies skolot Cukuru un bija skaidrs, ka viņš kā kucēns brīnās un ar zināmu bailīgumu uztver jaunos iespaidus. Sākām socializēties. Šis bija īstākais brīdis, kad vēl nav par vēlu viņa socializācijai un uzticības veidošanai ar cilvēkiem.

Sākumā viņš tik ļoti “pieķērās” mūsu ģimenei, ļoti uztraucās, kad kāds aizgāja un sargāja no svešiniekiem. Tagad jau esam krietnu soli tikuši tālāk – Cukurs labprāt draudzējas arī ar citiem suņiem, priecājas par kontaktu ar citiem cilvēkiem un aizrautīgi gatavs mācīties. Cukurs un Greta ir izteikti atšķirīgi. Greta ir patstāvīga, bezbailīga, savukārt Cukurs – ļoti alkst cilvēka mīlestības, uzmanības un glāstu.

Pēc Cukura pieņemšanas Greta sākumā bija nedaudz apvainojusies un kļuva nervozāka, nevēlējās dalīt uzmanību, bet cenšamies gan fiziski, gan emocionāli abus nodarbināt un tad arī savstarpējās attiecības un attiecības ar pārējo pasauli ir mierīgākas.

Vai tas ir viegli? Nē! Bet tas ir tā vērts!

Lai neliekuļotu, jāatzīst, ka tas nav viegli. Mēs esam ļoti pielāgojuši savu dzīves ritmu suņiem, ir jāspēj visu saplānot, lai ikdienā uzmanība pietiktu gan bērnam, gan dzīvniekiem, gan arī pašiem sev. Tomēr tas ir izdarāms! Visbiežāk izvēlamies vienkārši būt visi kopā un suņi motivē doties piedzīvojumos!

Vai mēs zinājām, kāds būs suņu raksturs un ar kādām grūtībām, izaicinājumiem mums būs jāsaskaras? Drošvien nē, bet, ko es pavisam noteikti esmu sapratusi dzīvē kopā ar suņiem, ir tas, ka ir jābūt gatavam uz visu! Īpaši, ja suns tiek adoptēts no patversmes, jāsaprot, ka krīzes punkti būs un jābūt gatavam nepadoties, bet meklēt vislabākos risinājumus un ceļu uz harmoniskām attiecībām.

Jau kopš agras bērnības esmu bijusi dzīvnieku mīlis, atminos, kā abas ar draudzeni, kad bijām vēl bērni, tad par iekrāto naudu negājām pirkt sev našķus, bet gan uz zooveikalu pēc kārumiem saviem dzīvniekiem (tolaik mums abām bija suņi, man arī jūrascūciņas un kaķis). Tās ir vērtības, ko priecājos redzēt arī savā bērnā, kas piecu gadu vecumā (kad mums jau ir divi suņi) saka, ka gribētu, lai nākamais sunītis, kuru mēs adoptējam (pēc pāris gadiem) būtu mazs, vecs un tāds, kas nevienam citam nepatīk.

Gribētu iedrošināt, lai cilvēki, kuri zina, ka ir gatavi būt kopā ar savu četrkājaino draugu gan slimībā, gan veselībā, gan priekos un bēdās (gluži kā laulību zvērestā, jo tieši tik nopietnam lēmumam tam būtu jābūt) izvēlētos dot iespēju tieši kādam mīlulim no patversmes, jo apziņa, ka neesi bijis vienaldzīgs, ka esi kādas dzīvībiņas dzīvi darījis laimīgu, rada milzīgu gandarījumu un saņemtā mīlestība ir neizmērojama.

Ilze