Ievas Ezergailes stāsts.

Ar draugu kopā ilgi briedām tam, ka vēlamies suņuku. Dzīvojām dzīvoklī, kas arī mūs mazliet atturēja, taču, tad pārvācāmies uz privātmāju kopā ar maniem vecākiem un viņu mīluli – kane korso šķirnes suni vārdā Korso. Laikam ejot, sākām vairāk runāt par kāda suņa adopciju vai iegādi, lai Korso nebūtu vienam garlaicīgi, un arī tagad plašums ap māju to atļāva. 

Iepazīšanās.

Kādu dienu nolēmām doties uz Slokas dzīvnieku patversmi apskatīt tur esošos suņukus, meklējām kucīti, lai nebūtu lieku satraukumu starp abiem suņiem. Ieradušies patversmē, uzreiz jautājām, lai parāda mums meitenes. Devāmies cauri visai patversmei, kur bija rinda ar meitenēm, visas savus saimniekus gaidot. Citas lēca pret būru durvīm, citas mierīgākas. Zuze bija tā, kura man iekrita acīs uzreiz, ar savu domīgo skatienu viņa caur pieres krunkām mūs vēroja.

Draugam teicu, viņa būs īstā! Viņš vēl domāja – acīs bija iekritusi viena cita meitenīte, taču viņa bija atrasta nesen viena klaiņojam. Kā arī patversmes darbinieks teica, ka vēl nav pieejama adopcijai. Tad devāmies pastaigā ar Zuzi, lai pavērotu, kā viņa uzvedas. Viņa bija tik priecīga tikusi ārā no būra, viņa bija gatava jau uzreiz doties mums līdzi. 

Jautājot patversmē, kas ar šo suņuku bija noticis, neviens nemācēja neko teikt, tikai to, ka Zuze bija piesieta un atstāta pie patversmes vārtiem. Nolēmām, ka viņa būs mūsu īstais suns. Tam sekoja gaidīšanas laiks uz sterilizāciju, pēc kā tikai varējām vest viņu mājās. Pagāja pāris nedēļas, nopirkām visu nepieciešamo un iekārtojām Zuzei jauno dzīvesvietu. 

Došanās uz mājām.

Tad 14.oktobrī zvanīja telefons, saka, ka suņukam var braukt pakaļ. Braucām arī, mazliet satraukums. Ienākot patversmē, darbinieki saka, ka pēc operācijas Zuze būs savārgusi, bet, kad viņu ieraudzīju, redzēju, ka pat ar pēdējiem spēkiem viņa skrien pie manis, viņa priecājās. Aizpildīju visas adopcijas formalitātes, nodevām ziedojumu patversmes dzīvniekiem, un Zuze bija gatava doties mājās. 

Atvedām Zuzi mājās, Korso sākumā viņu pieņemt negribēja, bet ar laiku abi kļuva par labākajiem draugiem. Pēc operācijas Zuzei bija novārdzis organisms, kā arī pēc dzemdībām, ko viņa bija piedzīvojusi vēl pie bijušajiem saimniekiem. Tāpat bija dažādas ādas kaites, ausu infekcija. Kā arī atklājām, ka viņa ir nedzirdīga, jo ir baltā krāsā. Bet ar visu tikām galā. Tagad, kopš viņa dzīvo pie mums, visas veselības problēmas ir pazudušas, suns izskatās pavisam citādāk kā iepriekš – spalva spīd un ir veselīgs svars. Ir jūtams, ka viņa ir ļoti pieķērusies mums. Arī ar žestiem un pieskārieniem, acu skatieniem esam mācījušās sazināties. 

Neilgi pēc Zuzes adopcijas Korso aizgāja aizsaulē slimības dēļ. Kādu laiku bija vērojamas skumjas arī viņas uzvedībā. Tāpēc nedaudz vēlāk iegādājamies tieši tādu pašu šķirnes kucēnu kāds bija Korso. Zuze bija tik priecīga, auklējās kā mamma, apkopa un izaudzināja sev kārtīgu draugu. Abi tagad ir nešķirami. 

Nepārprotami viņas sejā bieži vien ir redzams smaids, kad ejam pastaigās, kad spēlējamies vai vienkārši atpūšoties guļam gultā. Domāju, ka viņa piedzīvo pavisam jaunu un krietni labāku dzīvi kā iepriekš.