Reina

21 Aug, 2019

Reina

Laimīgās astes petguru

Amandas un Reinas stāsts

Reina bija adoptēta 9. martā, no patversmes ”Labās Mājas” Juglā. Viņai bija tikai  3. mēneši apmēram. Lai pieņemtu šo lēmumu, bijām domājuši vairākus mēnešus. Radās vairāk motivācijas, laika un enerģija un zināju, ka varētu pieņemt vēl vienu sunīti aprūpē – dot mājas kādam, kuram tās visvairāk ir nepieciešamas.
Vislielākais iemesls droši vien ir tas, ka mums jau bija VAS šķirnes meitene Estrella, kurai nesen apritēja 4 gadi. Mēs ticam teicienam ”Kopā ir jautrāk!”, kā arī vēlējāmies, lai jaunais sunītis varētu sastādīt Estrellai kompāniju un parādīt to, ka citi suņi nemaz nav tik slikti. Estrellai ir diezgan izteikta nošķirtības trauksme, un otrs suns to mazinātu, jo abiem būtu kopā ko darīt, kamēr esam prom no mājām.

Pastāstīšu, kā tieši mēs satikām Reinu. Skatījos ļoti daudz patversmju interneta saites, visvairāk interesēja tās, kuras atrodas man vistuvāk (lai sunītim nav jācieš ļoti garš brauciens, pirmo reizi braucot ar mašīnu). Sekoju arī dažām patversmju Facebook lapām un lapām, kurām ir daudz sludinājumu un stāstu par patversmju iemītniekiem. Sludinājumu ieraudzījām ss.lv, kurā bija ievietota viņas māsa, bet ne pati Reina! Tāpēc braucām apskatīt viņas māsu, bet, kad atbraucām, izrādījās bija vēl viena sunīte, kura ir māsa mīlulim no sludinājuma.

Mums pastāstīja, ka kopā bija 4 māsas. Mums bija iespēja ar viņām abām pastaigāties, paskatīties raksturus un mazliet iepazīties. Reinai patversmes iedotais vārds bija Sāra, un viņa bija mazāka par māsu, viņas māsa bija balta ar melnu purniņu, Reina – brūnīga, ar mazliet VAS raksturīgu kažoku. Tomēr pastaigas laikā mums vairāk iepatikās otra sunīte, ne tā, ko noskatījām sludinājumā. Un tajā dienā, mēs viņu vairs nevarējām atstāt. Līdzi bija mana mamma un māsa, aiz prieka gandrīz raudājām. Tas tiešam bija aizkustinošs mirklis.
Kad atbraucām mājas, Reina iejutās diezgan labi. Protams, bija mazliet apjukusi un nesaprata, kur nonākusi un kādēļ nevar vairs spēlēties ar savu māsiņu. Pirmajās dienās izpētīja visas mājas iekšpusi, gan ārieni. Iedevām jauno vārdu un sākām viņu pieradināt pie tā. Pārsvarā bija ļoti mierīga, vēlējas nākt klāt un draudzēties. Tad pienāca diena, kad bija laiks satikties ar savu ‘sugas māsu’. Reinas un Estrellas attiecības no sākuma nebija pašas labākās.. Gāja diezgan grūti, Estrella nebija 100% gatava dalīties ar savu ģimeni, teritoriju, un visu citu.

Bija arī apjukums, ka pēkšņi uzrodas kaut kas svešs un iedzīvojas viņas mājā. Pirmās nedēļas, kad abas bija kopā, vienmēr bijām klāt un pieskatījām. Kad abas vairāk sāka saostīties, tad arī vairāk pierada viena pie otras. Laikam ejot, viņām bija daudz vieglāk atrasties vienā telpā. Vārdu sakot, Reina ļoti iemīlēja Estrellu, visur viņai sekoja, ostīja viņu, vēlējās pieglausties, kad gāja atpūsties vai gulēt, un visu laiku mudināja spēlēties. Tas tiešām ir ļoti amizanti, skatīties kā starp vairākiem suņiem veidojas attiecības, un pat stiprākas draudzības saites.

Tā nu piedzīvojumi sākas. Godīgi sakot, šeit nav ko tik daudz stāstīt, jo Reinai augustā paliks 9 mēneši un dzīve viņai tik sākas. Visus 6 mēnešus dzīvojot pie mums, nav izdarījusi nekādas milzīgas blēņas. Visvairāk viņai patīk rakt bedres dārzā – dziļas, lielas, mazas. Pa dārzu staigājot, var redzēt visādus ”būvdarbus”, kurus ir paveikušas gan Reina, gan Estrella. Reina ir palaidnīgs žurkulis, kura uzvedās visādi – kā jau kucēnam pienākas.

Visas plīša mantiņas ir iznīcinātas, mēs pat nezinām, kāda veida rotaļlietas viņai iegādāties! Bet tas nu tāds sīkums. Kad bija mazāka, viņai patika pa kluso zagt kartupeļus no virtuves, kā arī brokastu maizītes no virtuves galda, kad neviena nav klāt. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums viņu patīk saukt mīļvārdiņā par Žurku vai Žurkuli.

Vēl viņai ir iepatikusies mūsu šinšillas meitene Nellija. Pirmajos mēnešos viņa tā priecājās par Nelliju, luncināja asti, ostīja Nellijas ļoti mīksto un pūkaino kažoku. Bet laikam ejot, Reina uztver Nelliju vairāk kā medījumu, kam jautri dzīties pakaļ, tāpēc drošības dēļ kopā vienā istabā vairs nelaižam.

Ir arī strādāts mazliet pie paklausības, viņa zin dažas komandas – sēdēt, gulēt, stāvēt, nākt šurp, skatīties, dot ķepu, dot pieci, dot buču, griezties. Tagad vairāk strādājam pie komandas “blakus”, ar to viņai vislielākās grūtības. Esam arī apmeklējuši kucēnu skoliņu pirmajai socializācijai, bet skaļi trokšņi, pārāk daudz cilvēku un suņu viņu ļoti biedē. Priekšroku vienmēr dos meža pastaigām, jo mašīnas un trokšņi rada nepatīkamas sajūtas. Tomēr kopumā progress ir ļoti labs!

Vēl viens notikums, ko es vēlētos pieminēt. Šovasar mēs satikāmies ar Reinas māsiņu un tas bija ļoti ļoti jauki, tiešām varēja novērot to kā abas māsas atpazīst viena otru, ļoti ilgi ostījās, kamēr sāka spēlēties un aizmirsa par visu apkārt notiekošo. Cerams, ka nākotnē varēsim satikties arī ar pārējām māsām!

Vēlos arī pieminēt to, ka ņemt suni no patversmes ir ļoti atbildīgs lēmums. Visi suņi ir brīnišķīgi, bet nereti patversmes suņos vajadzēs ieguldīt daudz vairāk darba, it sevišķi ņemot pieaugušus suņus, kuru izcelsmi nevar zināt, un ar viņiem ir jāstrādā ļoti daudz, lai izlabotu uzvedības problēmas, kuras viņi ir ieguvuši savas dzīves laikā.

Tāpēc silti iesaku visiem, kas apsver domu adoptēt no patversmes, ir jārēķinās ar to, ka sunītim, iespējams, būs kādas problēmas, un būs jāiegulda daudz laika, pacietības un mīlestības. Ņemt no patversmes vai pirkt no audzētāja, abi lēmumi ir ļoti nopietni un atbildīgi. Suns Tev ir tikai daļa dzīves, bet sunim Tu esi visa dzīve.

Amanda