Tobis

8 Sep, 2019

Tobis

Laimīgās astes petguru

Lauras un Tobīša stāsts

Nu jau drusku vairāk kā 4 mēnešus manai ģimenei ir jauns draugs. Kā mēs mīļi smejamies – dīvāna briesmonītis. Iepazīšanās notika visai interesanti. Jau kādu laiku sekoju “DZAB ĶEPU ĶEPĀ”. Ziemā bijām aizbraukuši aizvest palagus, dvieļus un citas lietas suņiem/kaķiem, un burkānus zirgiem. Es apbrīnoju Gundegas un pārējo apņēmību un plašo sirdi, palīdzot dzīvniekiem. Martā ieraudzīju Tobi Facebook profilā – mazsunīts, kurš ir līdzīgs jorkam – meklē mājas.

Tā, kā vīra mātes mīlulis jau labu laiku ir citos medību laukos, nolēmām braukt skatīties. Paņēmām līdzi jau esošo suni un braucām lūkoties. Diemžēl noskatītais suņuks ne par ko negribēja sadraudzēties ar mūsējo. Un tad ārā izveda Tobīti. Jeb Boņuku kā toreiz viņu bija nosaukuši.

Pirmā reakcija bija… hmm… kur viņam galva? Jo tajā momentā mums pretī skrēja spalvu bumbulis. To, kur atrodas galva, varēja saprast pēc tā, kur saite uzlikta. Tobis bija priecīgs, skrēja mums visiem klāt, laizīja rokas. Arī ar mūsu suni jau gribēja dauzīties, bet viņš kā jau cienīgs kungs tik uzrūca, ierādot jaunajam puikam vietu.

Braucām mājās, bet miera nebija. Visu laiku esmu gribējusi sev suni, jo kopš bērnības man ir bijuši dzīvnieki. Visu vakaru vīram teicu, cik viņš foršs, mīļš un jauks. Un, ka gribētu mazajam parādīt, ka ne visi cilvēki ir slikti. Kāds turīgs pāris Tobi nopirka Jelgavā un uzdāvināja dēlam, bet pēc laika suņuks kļuvis lieks. Tā, nu klīdis savā nodabā pa ielām ciešot sāpes, jo viņam bija uzlikti iemauktiņi, kas laika gaitā bija ieauguši ādā. Paldies, Dievam, ka Gundega viņu atrada.
Atgriežoties pie tēmas, vīrs parunāja ar mammu (visi dzīvojam kopā privātmājā) un tika nolemts, ka ņemsim mazo sunīti. Priecīga zvanīju biedrībai un teicu, ka nākamajā dienā būsim pakaļ. Tajā vakarā Tobim bija pārvērtības, tika nodzīta spalva, kura bija ļoti savēlusies, kā arī veikta kastrācija un apstrādātas vietas, kur bija ieauguši iemauktiņi.
Kad aizbraucām pakaļ, likās ka pilnīgi cits suns. Mašīnā suņuks gulēja man klēpī. Mājās nokļūstot, pirmās divas dienas bija tāds bailīgs, bet jau trešajā dienā, bizoja tā, it kā būtu te dzimis un audzis. Tiesa vīrs teica, ka suns gultā negulēs, bet kaut kā galīgi nesanāk to izpildīt. Tagad jau pats vairs neko nesaka un mīļi sauc par dīvāna briesmonīti. Ar bērniem suns saprotas ļoti labi. Mīļo un neko nesaka, ja, piemēram, mazajai (nav vēl divi gadiņi) sanāk tā stiprāk samīļot suni.
Bērniem arī interesanti, ka ir ar ko dauzīties. Smieklīgākās attiecības sunim ir tieši ar mazo, jo viens otram ņem nost mantas un tad skrien pakaļ. Tas pats ar ēdienu. Sagrauzts mājās nekas cits, izņemot meitiņas dažas mantas, nav. Bet tas jau arī mazinās. Suns ir ļoti pacietīgs, mīļš, un kārtīgs. Iekšā “lietiņas” arī cenšas nekārtot.

Kad izejam ārā, ir sajūta, ka Duracell baterijas saēdies. Skrien kā aptracis un neapstājas. Sākumā bija jāķer, lai dabūtu mājās, kas bija diezgan grūti, ja vien neesi olimpiskais čempions skriešanā, bet tagad jau nāk, kad pasauc. Vienīgais uztraukums ir par vārtiem – kā uzburts. Ja dzird, ka vārti atveras, tad par katru cenu mēģina izšmaukt. Tapēc ļoti sargājam.

Mīļāku suni šobrīd nevaru iedomāties, tāpēc cilvēki mīļie, nebaidieties ņemt suņuku no patversmes. Tie, kuri vienreiz nodoti, būs bezgalīgi pateicīgi jums, ja rūpēsieties par viņiem. Tobīša bijušajiem saimniekiem gan jau būs bumeranga efekts, bet viņu dēļ mums ir burvīgs ģimenes loceklis.

Laura