Sveiki! Mani sauc Mango. Savu pirmo vārdu vairs neatceros. Neatceros arī to, cik ilgi šai pasaulē dzīvoju, taču sirdī esmu mūžam jauns, vienmēr bijis optimists un paļāvies uz to, ka viss būs labi. Un tā arī ir – goda vārds, ticiet brīnumiem!!! Lūk, manas jaunās draudzenes, Līgas, stāsts:

“Mēs ar Mango iepazināmies nedaudz vairāk kā pirms gada. Nejauši ieraudzīju viņa foto sociālajos tīkos. Līdz tam biju atturīga pret skumjo patversmes dzīvnieku likteni, pieturēdamās pie domas, ka katram savs liktens lemts, arī mūsu četrkājainajiem draugiem. Taču, ieraugot Mango (toreiz Remi), uzreiz zināju, kāds ir viņa īstais vārdiņš.

Tad piecas nedēļas mocīju sevi, raidot projām domas par viņu, jo reālie apstākļi manā skatījumā bija pret sunīša pieņemšanu savā dzīvē. Taču sirds sitās arvien straujāk ik rītu, pamostoties un apzinoties, ka viņš ir tur, nevis ar mani.

Tā nu nolēmu doties apraudzīt Mango patversmē. Brīnumainā kārtā ātri vien atradu informāciju par to, kurā patversmē sunītis dzīvo. Iepriekš sarunāju, pie kā braukšu ciemos, nopirku Mango iepazīšanās cienastiņu un saulainā augusta sestdienā devos ciemos. Satiekoties, Mango jau bija izgājis pastaigā.

Kamēr patversmes brīvprātīgo darbiniece centās mani brīdināt par to, ka šis ir īpašs sunītis, kurš sev klāt nevienu nepielaiž, pieskarties ne tik un lai sargu pirkstus, un ka gardumus viņš ne no viena īsti neņem, Mango jau bija pieskrējis pie manis, kāru muti apēdis gardumiņus un iedevis man pirmo, fikso, kautrīgo bučiņu uz vaiga. Tā sākās mūsu mīlestība – Slokā, Lielupes krastā.

Pie Mango braucu ciemos iepazīties sešas reizes. Viņš ir ļoti nopietns, lakonisks suņupuika ar savu dzīves pieredzi un savu ES – pat patversmē viņš savā vietā ikreiz iegāja augsti paceltu galvu, lepni izriezis krūti kā karalis. Jau kopš paša sākuma zināju, ka viņš ir ļoti maigas dabas, viegli ievainojams, labsirdīgs, uzticīgs un mīļš, tikai dzīves apstākļi nav bijuši viņam piemēroti – pārāk skarbi, pārāk nevērīgi, pārāk ilgi.

Redzēju, kā mūsu pastaigu laikā viņš ik pa laikam apstājas un vienkārši ķer kaifiņu no saules, osta gaisu, izbauda vēju un katru mirkli. Neviens īsti nezināja viņa iepriekšējās dzīves stāstu. Šķiet, Mango bija ķēdes suns, kurš nezināja, kas ir Cilvēks, kas ir Pieskārieni, kas ir Mīlestība, kas ir komunikācija – ne ar cilvēkiem, ne dzīvniekiem. Viņš bija depresīvs suns, saspringts, sastindzis, gatavs aizsargāties, taču to es sapratu tikai vēlāk. Kā es tagad mīļi saku “pagalīte uz četrām kājiņām.”

Man pašai iekšēji tas bija liels pārdzīvojums, jo iepriekš nebiju saskārusies ar dzīves apdalītiem sunīšiem, es nezināju, vai tikšu galā ar atbildību, vai man pietiks mīlestības, vai es rīkošos pareizi, vai spēšu atrast līdzsvaru starp stingrajām suņu audzināšanas metodēm un Mango neuzticēšanos cilvēkam, dzīvei un izsalkumu pēc maiguma. Nezināju viņa paradumus un netikumus. Tad vēl sunīša vecums, kas nebija zināms, taču jau bija manāmas pāris vecuma pazīmes…

Ar laiku iepazīstot Mango arvien tuvāk, esmu pārliecināta, ka adoptācija bija labākais lēmums! Jā, mums ir bijušas negulētas naktis, jo sākumā viņš satraukumā rēja gan iemiegot, gan miegā, kaut pa dienu viņš ir kluss. Jā, tas ir darbs gan ar suni, gan ar sevi, jo pirmos mēnešus viņš bija agresīvi noskaņots gan pret vīriešiem, gan bērniem, gan riteņbraucējiem, gan citiem suņiem, taču es vienmēr esmu ticējusi viņam! Katru dienu kopš esam kopā ar Mango, atgādinu viņam, ka viņš ir mana Sirsniņa. Vēl joprojām.

Katru dienu pastaigājoties, mācījāmies uzticēties viens otram un pasaulei. Katru dienu ieturam režīmu un stingrību no manas puses, kas ir arī viņa drošības saliņa. Katru dienu vēl joprojām mācāmies prieku caur rotaļām. Jā, patiesi, salīdzinoši ilgs laiks pagāja, līdz Mango sāka pienākt tuvumā, kad pasaucu pie sevis. Taču ticiet man, tas ir aizkustinoši, kad jūti un redzi, kā mazais ķepainis lēnām uzticas un atveras.

Piemēram, gan pirmo reizi atļaujot paglaudīt vēderiņu, gan pirmo reizi pienākot līdz galam klāt āra apstākļos, viņš to darīja, smilkstot, astīti iežmiedzis kājstarpē, pieglaustām austiņām. Taču izdarīja! Pašai asaras tais’ brīžos mijās ar prieku un lepnumu par mūsu kopīgajiem sasniegumiem. Zinu, ka citam tas neko nenozīmētu, taču tādos brīžos abi pārstājam elpot, esam šeit un tagad un priecājamies par paveikto darbiņu.

Dodot iespēju būt un dzīvot skaistu dzīvi, Mango patiesi ir ļāvies tik daudziem maniem piedāvājumiem! Mēs kopā gan braucam ar auto, gan ar vilcienu. Mango pa šo laiku ir iemācījies peldēt un nebaidīties no ūdens, pat dauzīties pa viļņiem, kā arī ar kociņu un bumbu, viņš ir braucis ar laivām, kas viņam ļoti patika, viņš ir iemācījies komunicēt ar citiem sunīšiem (tas gan mums vēl ir procesā), bijis līdzi pilsētas svētkos, kur ir daudz cilvēku, kā kārtīgs mednieks iztrenkājis dārzā kurmjus un pat piegājis tam nopietni un nomedījis kurmi.

Kopā esam gājuši sēnēs bez pavadas, kas priekš viņa ir liels sasniegums. Jā, pagāja deviņi mēneši līdz viņš sāka klausīt manām komandām arī āra apstākļos, taču arī katram cilvēkam ir savs dzīves temps. Ikdienas pastaigu laikā parkā iegūtie draugi nu drīkst viņu samīļot – gan sievietes, gan bērni, gan vīrieši. Protams, ikreiz sekoju līdzi viņa garastāvoklim un, iespējams, Mango ir sunītis, kurš pilsētā vienmēr būs vedams pie pavadas.

Taču tas neizslēdz to visu skaisto un labo, kas ir viņā, tas nekad nestāvēs pāri viņa brīnišķīgajai personībai. Šobrīd jau apsveru domu doties pie kinologa un turpināt klausības mācības kā ar sunīšiem, kas ir loloti un mīlēti kopš bērnības. Līdz šim to nedarīju, jo uzskatu, ka, pieņemot Mango, sākumā man pašai bija jāiepazīst savs suns, jāatrod saikne ar viņu, jādod viņam iemesli, kādēļ mani klausīt.

Netikumi un slikti ieradumi? – neviena! Goda vārds! 🙂 Mango mājās vienmēr ir pacieties līdz pastaigām, nekad nav ko grauzis, čiepis no galda vai šķīvja vai kāpis gultā bez atļaujas.

Ikdienas prieki? – pa pilnam! Goda vārds! 😀 Ikreiz, izdzirdot vārdus “iesim ārā,” mums sākas virpuļdeja uz riņķi. Aste tiek panākta, ja kas. Spēles ar mantiņām, maigas košanās spēles, kārumu meklēšanas spēles. Satikšanās prieki gan ar mani, gan ar mūsu cilvēkdraugiem ir tik lieli, ka astīte, šķiet, tūdaļ pacels Mango gaisā kā propellers Karlsonu. Tie ir tikai daži vārdos aprakstāmi prieki, pārējais ir mirklīgi prieka uzplaiksnījumi, kas ir sajūtās, un sasummējas lielā dzīves priekā par niekiem, par ikdienu.

Vai ņemt dzīvnieku no patversmes? Vai ņemt padzīvojušu dzīvnieku? Noteikti jā! Taču esiet atbildīgi. Viņam no jums vajadzēs vairāk iekšējā spēka – vairāk pacietības, vairāk iecietības, vairāk pieņemšanas, vairāk ļaušanās, mazāk nosacījumu no cilvēka puses, vismaz sākumā.

Tai pat laikā viņam mazāk vajadzēs jūsu fiziskā spēka, jo viņam pašam jau vairs nav tik daudz enerģijas spēlēm, pastaigām, nedarbiem un mīlulītis vairāk guļ un laiskojas. Tie ir vienkārši citi apstākļi un jā, jārēķinās ar iekšējiem izaicinājumiem pašam priekš sevis. Tas, par ko man ir žēl, ka es nekad neredzēšu Mango kucēna vecumā un ka neesmu bijusi ar viņu jau tad, dodot visu to mīlestību, ko varu dot tikai tagad.

Esmu vārdos neizsakāmi pateicīga katram, kurš ir bijis Mango dzīvē līdz mirklim, kad mēs satikāmies, jo īpaši Slokas dzīvnieku patversmes darbiniekiem un brīvprātīgo biedrības dalībniekiem, kuri par viņu ir rūpējušies, pabarojuši, izstaidzinājuši, cik nu ir bijusi iespēja, izplatījuši informāciju, lai varu viņu satikt.

Cits stāsts ir par to, ka Mango bija sunītis, kurš nespēja uzticēties un pieņemt viņu rūpes. Vēl esmu no sirds pateicīga pasaulei, kas sadevās rokās īstajā brīdī, līdzcilvēkiem par sapratni, atbalstu un cilvēcību, Mango par to, ka viņš sagaidīja mani, ka ļaujas un uzticas man un sev par drosmi, rīcību un ticību.

Vienmēr ziniet – tas noteikti ir to vērts!”