Persiks
Persika stāsts
Kad sākām braukt ar meitām uz Mežavairogiem staidzināt suņus, bijām sarunājušas, ka braucam TIKAI staigāt. Mums jau bija kaķis (pirms 12 gadiem adoptēts no patversmes kā kaķēns) un suns ieviestu pamatīgas izmaiņas mūsu dzīvesveidā.
Taču jau otrajā dienā acīs iekrita dzeltens, maza auguma suns, kuram uzreiz atnāca vārds – Persiks. Pirmajās dienās mums nebija iespēja izvest Persiku pastaigā, jo nesen kā bija atvests uz patversmi un izrādīja agresiju. Taču kaut kas tomēr nelika mieru.
Vēlāk vedām Persiku pastaigā gandrīz katru dienu. Jau bija sajūta, ka nevaram Persiku atstāt patversmē. Ilgas pārdomas, sarunas – jo vīrs bija kategoriski pret suni (suns jau no pirmās dienas ļoooti cenšas tieši viņam būt lielākais mīlulis). Līdz vienā dienā izlēmām un jau nākamajā braucām pēc Persika.
Atbraucot mājās, puisis vismaz 3h zibens ātrumā skrēja ap sētu, baudīdams savu laimes un brīvības sajūtu. Persiks ir lielisks mīlulis, bet ir brīži, kad tiek parādīti zobiņi – nav lielā cieņā suņi, kas lielāki par viņu, tāpēc pirmā reakcija ir lielas dusmas pret lielākajiem.
Ļoti labi un ātri saprot noteikumus, bet lieliski atrod brīžus, kad tos apiet. Pēc šiem 4 mēnešiem ir beidzot mainījis ēšanas paradumus – ja sākumā zibenīgi izēda pilnīgi tukšus traukus, tad tagad jau saprot, ka neviens viņam ēdamo nost neņems.
Ļoti patīk izrakņāt kurmju rakumus, kā arī izošņāt peļu alas un takas. Pirmajās dienās bija jāaprod ar kaķi, savstarpēji ir noslēgts pamiers, taču citus kaķus, kas atnāk ciemos no kaimiņiem, nemīl it nemaz.
Tiem, kuri vēl tikai domā par suni, iesaku braukt uz kādu no patversmēm un vest suņus pastaigās. Tad jau pamazām satiksieties ar īsto. Jā, patversmes suns reti būs kā balta lapa, taču, iepriekš tiekoties, būs jau apmēram skaidrs, ar ko jārēķinās. Laimīgu visiem Jauno gadu!
